“Bez drukātās preses nevar, tā būs vienmēr”

Laikraksta “Malienas Ziņas” ārštata korespondente optimistiskā un allaž dzīvespriecīgā Baiba Berkolde lepojas ar to, ka viņa dzimusi “Lejaspeņķos” Veclaicenes pagastā, Romeškalna apkārtnē, un, lai gan dzīves ceļš viņu izvadājis pa dažādiem novadiem, vismīļākā viņai ir tieši Veclaicenes, Apes un Alūksnes puse, kur pavadītas bērnu dienas un skaistā jaunība.

“Mans tēvs, būdams Veclaicenes zemnieka dēls, tomēr negribēja strādāt lauku darbus. Viņš pirka un lasīja grāmatas. Grāmatu mājās vienmēr bija daudz, tādēļ arī mēs, abas māsas, mīlējām lasīt, un lasīt turpina mani bērni. Grāmata mūsu mājās vienmēr bijusi svēta,” stāsta Baibas kundze. Tēvs lasījis ne vien grāmatas, bet ģimenei allaž bijuši pieejami arī dažādi žurnāli un laikraksti. Tie lasīti un glabāti kā lielākais dārgums. Izsenis abonēts arī laikraksts “Oktobra Karogs”, kas vēlākos gados mainījis nosaukumu uz vēsturisko – “Malienas Ziņas”. “Savulaik neviena ģimene savas mājas nevarēja iedomāties bez vietējā laikraksta. Tagad tas ir nedaudz savādāk – jaunā paaudze ziņas izlasa internetā, bet vecākajai tomēr mīļāka ir avīze. To var paņemt rokās un lasīt bez steigas. Bet internets, manuprāt, ir murgs, to sabojājuši tie cilvēki, kas raksta komentārus par visu un visiem. Es tikai ceru, ka tie ir vieni un tie paši, ka tie nav tūkstoši…” uzskata Baiba.

Baiba Berkolde vienmēr turējusi rūpi par pieradinātajiem dzīvniekiem, kā pati saka, “lējusi asaras” par cilvēku likteņiem, centusies izzināt savas dzimtas koku un cienījusi aizsaulē aizgājušo tuvinieku piemiņu. Īpašas sajūtas viņu pārņemot ik reizi, kad viņa dodoties pie savējiem uz Opekalna kapiem un baznīcu.

Tagad Baiba pēc sava bijušā kolēģa Valda Zadumina uzaicinājuma pasniedz vācu valodas kursus bezdarbniekiem un citiem interesentiem. “Valdis bija mans glābējzvans pēc vīra aiziešanas mūžībā, kad savās lauku mājās biju palikusi gluži viena un lēju gaužas asaras. Liels paldies viņam – tagad esmu atgriezusies sabiedrībā, strādāju gan Alūksnē, gan savā mīļotajā Apē. Es ļoti mīlu savus kursantus, mēs bieži tiekamies, tas ir viens no labākajiem darbiem, ko es savā dzīvē esmu iespējusi,” uzsver Baibas kundze, taču viņas lielā aizraušanās vēl ir arī ceļošana, un katru vasaru viņa labprāt dodas uz Vīni, kas ir viņas sapņu pilsēta.

Savu sāpi Baiba vēlējusies uzlikt arī uz papīra. “Kad izdzirdu kādu bēdīgu notikumu, tā riktīgi, latviski sakot, savāros. Piemēram, toreiz, kad Pils ielā tika nozāģēti kastaņkoki… Tad ilgi par to domāju, līdz ķeros pie rakstīšanas. Laikrakstam savas domas pirmo reizi uzticēju laikā, kad strādāju par skolotāju Lejasciemā. Uzrakstīju un man kļuva vieglāk. Pēc tam saņēmu zvanus – citi arī bija izlasījuši un dalījās ar mani savās pārdomās, atzina, ka esmu labi uzrakstījusi,” atceras Baiba. Arī tagad “Malienas Ziņas” Baiba lasa regulāri. “Man patīk, ka šī avīze piedāvā vispusīgu informāciju un neapspriež cilvēku privātās lietas. Man tās neinteresē, es vēlos lasīt par notikumiem. Man patīk, ka avīzes slejās tiek likts uzsvars uz Malienu, malēniešiem, tiek atbalstīti tie cilvēki, kas glabā mūsu novada vēsturi un kultūru. Bez drukātās preses nevar, tā būs vienmēr, un tā īpaši svarīga ir vecākā gadagājuma cilvēkiem…” domā Baibas kundze.

Aivita Lizdika