Dzejas rakstīšana ir nepārtraukta mācīšanās

Dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas rakstītajā dzejā sev tuvas noskaņas atraduši lasītāji ne tikai Alūksnes un Apes novadā, bet arī visā Latvijā. Taču viņa ir ne tikai iemīļota dzejniece, bet arī stingra un prasīga literārā konsultante, ilggadēja laikraksta “Malienas Ziņas” literārās lappuses “Ezerlāse” veidotāja.

“Cik atceros, mana sadarbība ar “Malienas Ziņām”, kas tolaik saucās “Oktobra Karogs”, sākās ar žurnālisti Annu Celmiņu, kura pulcēja kopā Alūksnes rajona literātus. Mēs visi bijām lieli entuziasti, lasījām savus darbus, tie tika analizēti, notika to kolektīva apspriešana. Anna Celmiņa bija stingra konsultante, vienmēr norādīja uz kļūdām. Autori, kas divreiz mēnesī apmeklēja nodarbības redakcijā, bija mana mamma Leonīda Stalšāne, Aldona Atgāze un citi. Anna Celmiņa arī bija tā, kura pavēra ceļu manām publikācijām,” atceras K. Apškrūma.

Vēlāk tieši viņa bija tā, kuru pēc Annas Celmiņas aiziešanas pensijā toreizējais laikraksta redaktors Jānis Skopiņš aicināja uzņemties literārās lappuses “Ezerlāse” veidošanu. Kā atzīst K. Apškrūma, tāpat kā “Malienas Ziņas”, arī “Ezerlāse” laika gaitā piedzīvojusi pārmaiņas. Kādreiz literārajā lappusē vairāk vietas atvēlēts recenzijām, kaimiņrajonu autoru, literātu – novadnieku darbiem, veidota vācelīte, kurā apkopoti trāpīgi teicieni, aforismi. Arī tagad līdzās Alūksnes un Apes novada literātu darbiem parādās kaimiņnovadu autoru veikums, taču grāmatu recenzijas vairs netiek rakstītas.

“Mainās uzskati par literatūru un mainās arī pati dzeja. Agrāk tā bija cieši saistīta ar pastāvošo ideoloģiju, bet tagad kļuvusi personiskāka. Manuprāt, šodienas dzejā ir pazudis patriotisms. Tik maz tajā tiek runāts par dabu, par Latvijas vēsturi. Mūsu uzskatus par Latviju kādreiz veidoja Friča Bārdas, Kārļa Skalbes dzeja. Tā visa mūsdienu latviešu dzejā man šobrīd pietrūkst. Arī dzejas valoda ir mainījusies. Jauno dzejnieku rakstītais jālasa vairākkārt, lai saprastu, ko autors ir vēlējies pateikt. Ja rakstot dzeju, nav izkopta tēlaina, skaidra valoda, tā ir pati būtiskākā kļūda. Patiesībā dzejas rakstīšana ir nepārtraukta mācīšanās, kas turpinās visu mūžu,” domā K. Apškrūma.

“Man patīk, ka “Ezerlāse”, neraugoties uz laika ritējumu, ir izrādījusies dzīvotspējīga. Tā nav izsīkusi, bet rodas arvien jauns pienesums. Notiek paaudžu maiņa, pieredzes bagātos literātus nomaina jaunie un ienes laikraksta literārajā lappusē jaunas vēsmas. Kristīne Bogdanova, Juris Zaķis – viņi raksta savādāk. Abiem daudz jāmācās, jākopj valoda, jālasa… Ja viņi to darīs, viss būs kārtībā. Man patīk, kā raksta Antra Vanaga. Gan viņa, gan Ilze Zilbere jau sen būtu pelnījusi grāmatu. Ļoti savdabīga dzeja ir Mārim Ievedniekam. Labi darbi ir Birutai Koknesei. Visu laiku uzticīga “Ezerlāsei” bijusi Lūcija Sāgameža – Nāgele. Žēl, ka aizņemtības dēļ maz laika rakstīšanai var atvēlēt Ilga Drozdova. Diemžēl pieklusis Ojārs Vēliņš, kuru vērtēju kā ļoti talantīgu autoru. Iepriecina Ievas Pētersones pēdējie dzejoļi, savdabīgs autors ir Luijs Prūsis. Cerīgi varētu veidoties Diānas Lozko tālākais ceļš literatūrā,” “Ezerlāses” autorus raksturo K. Apškrūma.

Tomēr viņa ir pārliecināta, ka nevar “vārīties tikai savā sulā”. Ir jāatceras novadnieki Vita Vīksna, Skaidrīte Kaldupe, Gunārs Krieviņš, Rūdolfs Vētra. Jāparaugās arī uz kaimiņnovadu autoru literāro devumu. “Ezerlāses” lasītāji jau pazīstami ar Anitu Skrjabi un Gunvaldi Tarvidu, ar kuriem gaidāma tikšanās kādā no turpmākajām literārajām lappusēm.

Uz “Ezerlāses” nākotni K. Apškrūma raugās cerīgi. “”Malienas Ziņu” literāro lappusi augstu vērtē ne tikai pašu mājās, bet arī aiz novada robežām. Ir svarīgi, ka dzejā – manā vai citu autoru – lasītājs saskata to, kas viņam ir vajadzīgs. Tāpēc, kamēr vien pastāvēs mūsu valoda, būs arī dzeja un proza, jo cilvēki bez dzejas iztikt nevar.”

Dace Plaude