Laikraksts – sarunu biedrs, draugs un padomdevējs

Tā ilggadējā laikraksta lasītāja un pastāvīgā ārštata autore Ella Bezrukih raksturo sadarbību ar mūsu laikrakstu. Pirmā publikācija bijusi pirms 55 gadiem, ko redakcijai nosūtījusi, vēl mācoties vidusskolā.

Kopš tā laika ir saglabāti visi laikraksta numuri, bet rakstu kopijas sakārtotas biezā mapē. Tā kā Apē vienmēr ir bijusi aktīva sabiedriskā dzīve, kurā iesaistījušies arī vidusskolas audzēkņi, tad radusies vēlme par tiem pastāstīt ar laikraksta starpniecību.

“Tagad šīs publikācijas jau ir vēstures liecības un esmu pateicīga redakcijas kolektīvam, kas devis iespēju caur maniem rakstiem tās saglabāt,” ir pārliecināta Ella Bezrukih.

Par vienu no pastāvīgajām ārštata autorēm Ella kļuva tad, kad strādāja par vecāko pionieru vadītāju Apes vidusskolā. Viņas vadītā bērnu organizācija bija viena no aktīvākajām ārpusstundu darbā, tāpēc notikumi bija tik daudzveidīgi, ka par katru gribējies pastāstīt ar tādu nolūku, ka pieredzi varētu gūt arī citi. Arī skolēniem un kolēģiem bijis patīkami izlasīt par sevi un organizētajiem pasākumiem laikrakstā.

Laikā, kad es rakstīju un sadarbojos ar ārštata autoriem, kas informēja par skolu un pionieru organizāciju darbu, bija patīkami, ja varēja tiem uzticēties. Vienalga, vai tā bija informācija vai garāks vēstījums, tam piemita patiesa klātbūtne. Tagad, raugoties ar lielāku laika distanci, Ella vērtē, ka arī šajā darbā svarīgs ir novērtējums. To var sniegt arī stāsts par cilvēku vai notikumu laikrakstā.

Visbiežāk viņa stāstījusi lasītājiem par sadraudzību ar citu republiku bērniem, jo savulaik visās skolās darbojušies tautu draudzības klubi. Tās bijušas arī vēstis par to, kā bērni devušies pārgājienos vai braukuši ekskursijās, lai iepazītu rajonu un Latviju, kādus panākumus guvuši sportā, ierindas skatēs, dažādos konkursos. “To, ka mani raksti interesē, apstiprināja fakts, ka bieži žurnālisti mani uzrunāja un ieteica, par kādām tēmām tos gaida. Tas bija patīkami,” atceras Ella Bezrukih.

Sagaidot laikraksta deviņdesmito dzimšanas dienu, biežāk ieskatāmies arī senākos izdevumos un pārliecināmies, ka skolotāji bijuši aktīvi savas nostājas paudēji laikraksta slejās. Taču Ella Bezrukih bija atšķirīga ar to, ka viņa mudināja arī savus skolēnus rakstīt lappusei “Vienmēr gatavs”, kas ilgāku laiku bija “Oktobra Karogs” viena no tematiskajām lappusēm.

Ar Ellu Bezrukih bija patīkami sadarboties arī redakcijas kolektīvam, jo viņa apsolītos rakstus vienmēr atsūtīja laikā. Tas mūsu avīzes sagatavošanas un izdošanas laikā bija ļoti svarīgi. Te der atcerēties, ka līdz pagājušā gadsimta beigām gandrīz visu korespondenci saņēmām rokrakstā. Lai nerastos pārpratumi, Ellai tas bija skaidri salasāms. Tikpat patīkami bija saņemt arī otras Apes vidusskolas ārštata autores Rasmas Harju rakstus.

Ellai lielākais gandarījums ir par to, ja ierauga kāda laikraksta slejās savu bijušo audzēkņu uzrakstītus rakstus. Tas liecinot, ka viņi apzinās, cik būtiski ir stāstīt par labajiem darbiem arī citiem un šo vēlmi saglabājuši vēl no skolas laikiem.

Mūsu ārštata autore apzinās, ka mazāk aktīva sadarbība ar laikrakstu bijusi tajā laikā, kad viņa strādājusi Apes profesionālajā skolā. Tās vairākiem pedagogiem arī jau bijusi ilglaicīga sadarbība ar laikrakstu, tāpēc neesot vēlējusies to mazināt.

Šodien būtu grūti iedomāties mūsu laikrakstu bez Ellas Bezrukih ceļojumu piezīmēm. Viņa, kas pabijusi visos kontinentos, izņemot Austrāliju, savos stāstos aicina lasītāju pabūt tur, kur vairākums no mums nekad nebūs. Nesen, tiekoties ar grupu “Malienas Ziņu” lasītāju, aktīvā ceļotāja atklāja, ka ir izbraukusi vairāk kā divus simtus tūrisma maršrutu, un atzinās, ka būtu negodīgi par redzēto nepastāstīt arī plašākai auditorijai. Šie stāsti ir izglītojoši un arī pārliecinoši ar to, kā pensijas vecuma cilvēks prot un spēj rēķināt savas finanses, lai varētu doties tik tālos ceļojumos. Vienīgie suvenīri, ko viņa pārvedot mājās, ir grāmata par valsti, kurā viņa bijusi, un uzņemtās fotogrāfijas.

Mēs salīdzinājām, cik vienkāršas publikācijas bijušas sadarbības sākumā un cik ietilpīgs ir darbs, lai sagatavotu šos ceļojumu aprakstus. Abos ir vajadzīgs pārliecinošs klātbūtnes efekts, tikai aprakstiem arī vizuālais apstiprinājums. Ella atzīstas, ka nekad nepaļaujas uz gida stāstītajiem faktiem vien, bet pēc ceļojuma noteikti ieskatās dažādos uzziņas materiālos par šo zemi kopumā vai apmeklēto muzeju. “Lasītāju nedrīkst mānīt,” ir pārliecināta mūsu ārštata autore.

Daina Siņeļņikova