Lepojas ar iespēju stāstīt par apeniešiem

Laikraksts “Malienas Ziņas” vienmēr bijis atvērts jauniem talantiem, jauniem rakstītājiem, kas vēlas pārbaudīt savas spējas žurnālistikā. Šonedēļ aprit divi gadi, kopš laikraksta “Malienas Ziņas” ārštatnieku pulkā ir apeniete Krista Liepkāja. Kaut arī Kristas ceļi pašlaik viņu aizveduši daudz tālāk par Api un Latviju, viņa ir ciešā saiknē ar mājām un ar darbu laikrakstā.

- Kāda bija tava pirmā saskarsme ar publikāciju veidošanu un kā tu nonāci “Malienas Ziņu” rakstītāju pulkā?

- Pirmā saskarsme bija Vidzemes augstskolā, kur studēju sabiedriskās attiecības un komunikāciju, realizējot žurnālistikas praksi Valmieras pilsētas portālā “valmiera24.lv”. Var teikt, ka tad arī sajutu rakstīšanas “garšu”, un sāku brīvprātīgi strādāt Vidzemes Augstskolas studentu pašpārvaldē kā komunikācijas nodaļas darbiniece. Zīmīgi, ka pirmajā kursā studentus no Alūksnes puses intervēja ārštata žurnāliste no “Malienas Ziņām”. Savukārt laikā, kad studentu dzīvi Valmierā nomainīju pret darbu Apes pilsētas domē, “Malienas Ziņās” tika izsludināta vakance uz reportiera amatu, kuram pieteicos, un vēlāk jau saņēmu ārštata darba piedāvājumu no redaktores Daces Plaudes. Tā šis izaicinājums sākās.

- Vai atceries kādu no pirmajiem saviem rakstiem? Kādas emocijas bija, ieraugot to publicētu?

- Ja godīgi, neatceros par pirmo rakstu… Bet, jā, ieraugot avīzē publikāciju ar savu vārdu, man katru reizi ir tāda dīvaina sajūta. It kā pastāvētu divi, savā starpā nesaistīti procesi – raksta tapšana un tā publicēšana. Starp citu, sākumā mamma ar omi ļoti cītīgi sekoja maniem rakstiem avīzē, un dažreiz bija nepacietīgas, ka tie nebija jau jaunākajā numurā.

- Kas palīdzēja rakstītprasmi attīstīt? Žurnālistikas teorijas vai vienkārši līdz ar pieredzi nāca prasme?

- Pašai šķiet, ka attīstība notika, pateicoties praksei – jo vairāk tika rakstīts, jo šķietami vieglāk tas padevās. Protams, pamata iemaņas guvu augstskolā, bet principā – vienmēr vairāk palīdzējusi intuīcija un iedvesma. Kolēģi piekritīs, ka ir brīži, kad rakstu var uzrakstīt ātri, un ir situācijas, kad katrs vārds tiek rakstīts ar piepūli.

- Kā tev atrodas stāsti?

- Jāatzīst, pateicoties tiešajai darba vietai Apes domē, man nebija nepieciešams aktīvi meklēt tēmas, jo tās bija visapkārt. Notikumi, pasākumi, projekti, kolēģu paveiktā atspoguļojums… Daudz cilvēku visapkārt, daudz stāstu, daudz informācijas. Tā kā es biju vietējā, atlika vienīgi būt vērīgai, un tēma parādījās pati.

- Vai lepojies ar to, ka publikācijās iznes savas pilsētas vārdu, un vai esi saņēmusi atzinīgus vārdus, ieteikumus no vietējiem?

- Jā, man bija un joprojām ir lieliska iespēja stāstīt par šo pilsētu, par jaukajiem un aktīvajiem Apes cilvēkiem un viņu darbiem. Priecājos rakstīt par labo un pozitīvo, kas notiek šajā pierobežas mazpilsētā. Laiku pa laikam esmu arī saņēmusi ieteikumus, vērtējumu un atsauksmes par rakstīto. Tas palīdz turpmākajā darbā.

- Taču noteikti ir kādas mīļākās tēmas?

- Vienmēr un joprojām mīļa tēma ir biedrības “Apes Jauniešu klubs “Sliedes”” darbības atspoguļojums, jo pati šajā organizācijā darbojos. Man patīk rakstīt par mūsējo, apeniešu, sasniegumiem – jaunajiem uzņēmējiem, trofi reida sportistiem, studentiem, kas saņēmuši stipendijas, jauniešu aktivitātēm utt. Parādīt cilvēkiem, ka Apē ir darbīgi, uzņēmīgi un radoši cilvēki dažādos vecumos. Tas iedvesmo citus un arī mani.

- Un kāda publikācija, ar ko īpaši lepojies?

- Man ir prieks par visiem rakstiem, kas ir tikuši publicēti. Tajos parādās neapgāžama patiesība, ka arī pierobežas un lauku teritorijās notiek aktivitātes, ka arī šeit ir, ko darīt. Nelabprāt dzirdu komentārus par tēmu “šeit jau nekas nenotiek, te nekā nav”. Ir! Mums visapkārt ir tik daudz aktivitāšu un iespēju – atliek tikai ieraudzīt kaut ko sev piemērotu un iesaistīties.

- Ko tev devis darbs “Malienas Ziņās”, ko esi aizguvusi, iemācījusies, secinājusi?

- “Malienas Ziņas” man ir iemācījušās izkāpt no savas komforta zonas, rakstīt par dažādiem tematiem, iedziļināties, mēģināt izprast un atklāt tos arī citiem.
Laikraksts ir svarīgs informācijas nesējs novados. “Malienas Ziņas” sniedz iespēju cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo pilsētas centrā vai viensētā attālā novada teritorijā, uzzināt par visu jauno Alūksnes un Apes novados. Ne visi komunikācijas līdzekļi sasniedz viensētu.

- Kā tu formulētu laikrak-sta misiju, reportiera misiju un tajā skaitā arī ārštata nozīmību?

- Manuprāt, galvenā misija gan laikrakstam, gan reportierim – sniegt lasītājam iespēju uzzināt jaunāko un svarīgāko informāciju, kas palīdz viņam ikdienā organizēt savu dzīvi. Savukārt ārštats laikrakstā ienes dažādību, viedokļus, noskaņu, tā ir iespēja izpausties tiem, kas ikdienā darbojas citās sfērās. Tā ir tāda abpusēji izdevīga situācija. Ārštatnieki var dot savu redzējumu, mazliet ārpus ierastās avīzes ikdienas un avīzei ir “jaunas asinis”. Tādēļ “Malienas Ziņu” nozīmīgajā gaidāmajā jubilejā laikrakstam vēlu šo misiju pildīt arī turpmāk, cerot arī pati būt tās daļa.

Sandra Apine