Cilvēks atstāj pēdas

No 1. oktobra ir sākusies preses izdevumu abonēšanas kampaņa 2015. gadam. “Malienas Ziņas” Tavā pastkastītē, cienījamo lasītāj, nonāk ne tikai pateicoties radošajiem un darbīgajiem mūsu laikraksta žurnālistiem, bet arī ārštata autoriem, kuru publikācijas padara “Malienas Ziņu” saturu daudzveidīgāku. Tādēļ šīs abonēšanas kampaņas gaitā un sagaidot “Malienas Ziņu” 90. dzimšanas dienu, iepazīstināsim tieši ar mūsu “ārštatniekiem”- gan tiem, kuri ar mūsu laikrakstu sadarbojas jau gadu desmitiem, gan tiem, kas piepulcējušies autoru lokam pēdējos gados.

“Cilvēks atstāj pēdas” – tāds zīmīgs nosaukums ir vienai no pirmajām vēsturnieka Jāņa Līča publikācijām laikrakstā “Padomju Alūksne”, kas ir datēta ar 1961. gada 31. novembri.

No “Padomju Alūksnes”, “Oktobra Karoga” un “Malienas Ziņām” izgrieztās publikācijas viņš glabā divās biezās mapēs. Ar muzejnieka precizitāti veido un papildina sarakstus, kuros ir uzskaitīti laikrakstā ievietotie raksti, to publicēšanas datums un laikraksta numurs. “Pavisam to ir ap trīs simti. Bet vēl jau ir publikācijas “Malienas Ziņu” gadagrāmatā, laikrakstā “Alūksnīte”, Kuldīgas un Madonas laikrakstos, “Dzirkstelē” laikā, kad Alūksnes un Gulbenes rajoni bija apvienoti,” saka Jānis un atceras, ka viens no impulsiem pievērsties rakstīšanai bijusi iepazīšanās ar žurnālisti Annu Celmiņu, ar kuru risinātas sarunas par literatūru un jo īpaši dzeju. Taču kļūt par laikraksta ārštata autoru pamudinājis Guntis Treijs, kurš darbojies pie muzeja tolaik izveidotajā zinātniskajā padomē.

Protams, lielākā daļa Jāņa Līča publikāciju ir saistītas ar vēsturi. “Bija jāraksta laikmeta garā, citādi jau neviens nepublicētu. Tā kā biju muzeja darbinieks, vācot materiālus par dažādiem laika periodiem, manās rokās nonāca materiāli par cilvēkiem, par 7. Siguldas Kājnieku pulku, kas nedrīkstēja “ieiet” fondos. Inventāra numurus neuzliku. Daudz kas no tā vēlāk noderēja,” stāsta Jānis.

Lielākais gandarījums viņam pašam ir par rakstiem, kas veltīti cilvēkiem, kuri ir saistīti ar Alūksnes novadu. “Par daudziem esmu rakstījis pirmo un vienīgo reizi. Prieks, ka esmu uzrakstījis par Dziesmu svētku vēsturi Alūksnē. Pašam pie sirds arī tie raksti, kas tapuši par braucieniem pa Eiropu kopā ar vīru kori “Silvicola” un senioru kori “Brūklenājs”. Ja kaut kur brauc, ir jābūt priekšstatam, uz kurieni tu brauc un kas tā par zemi. Mana priekšrocība ir tā, ka esmu vēsturnieks,” tā Jānis.

Ar labu vārdu J. Līcis atceras sadarbību ar kādreizējiem laikraksta redaktoriem Argotu Stari un Jāni Skopiņu. “Abi redaktori bija interesanti sarunu biedri, ar viņiem varēja runāt par jebko. Skopiņš publicēja visu, ko es biju uzrakstījis, un rakstus necenzēja. Viņam sūtīja izdevumus no ārzemēm, ārpolitikas apskatus no Berlīnes, un tā es reizēm dabūju materiālus, pie kādiem citi netika,” teic Jānis.

Vaicāts, kā viņš vērtē “Malienas Ziņu” saturu šodien, Jānis saka: “Manuprāt, esat sasparojušies. Nedomāju, ka avīzes saturā vajadzētu ko īpaši mainīt, jo piedāvāto tēmu loks ir pietiekami plašs, ja avīzē parādās viedokļi par valstī un Alūksnes un Apes novados notiekošo, tad tie ir pamatoti, uzrakstīts ir izsvērti un bez liekas pļāpāšanas. Tā kā laikraksts daudz raksta par kultūrvēstures jautājumiem, tad gribētos, lai “Malienas Ziņas” atjauno tradīciju un ielūkojas laikraksta lappusēs pirms 50, 60 un 70 gadiem, saistībā ar novadu parādot Latvijas vēsturi un cilvēkus. Ir taču tik daudz notikumu un personību – ne tikai novada, bet valsts un pat pasaules mērogā, kuras ir palikušas “aiz kadra”, bet kuras notikti būtu vērts atcerēties,” saka Jānis, apsolot šajā darbā dot arī savu artavu.

Dace Plaude