Avīze ir stiprs spēks

Vilnis Veļķeris kopš augstskolas absolvēšanas savā dzimtajā pusē nesaraujami bijis saistīts ar sportu, vadījis gan brīvprātīgo sporta biedrību “Vārpa”, bijis pašvaldību sporta darba organizators, arī vairāku klubu līderis. Pirms gadiem trīsdesmit iesākusies viņa sadarbība ar rajona laikrakstu “Oktobra Karogs” un tagad tā turpinās ar “Malienas Ziņām”. Šis laiks ir devis pārliecību, kuru viņš izsaka dažos vārdos: “Avīze ir stiprs spēks.”

- Vai tu atceries savu pirmo publikāciju vietējā laikrakstā? Tās saturs bija saistīts ar sportu?

- Diemžēl, nē. Tas bija necils rakstiņš par Ziemeru mednieku kolektīvu un medībām. Tolaik, ja atmiņa neviļ, tās veiksmīgas vietējam kolektīvam bija uz vilkiem un pēc paša iniciatīvas vai mednieku ierosmes informāciju nosūtīju “Oktobra Karogam”. Tāds bija iesākums. Arī vēlāk nereti informēju par citām tēmām, ne tikai par sportu.
Tolaik, kad sāku sadarboties, cita vēstneša jau nebija, kā tikai rajona laikraksts “Oktobra Karogs”. Protams, gaidīju arī, kā manu informāciju vai rakstu novērtēs un vai tam būs vieta laikrakstā. Savulaik tas iznāca tikai uz četrām lappusēm. Tagad to skaits ir gandrīz trīskāršojies.

- Vai tu sajuti, ka tava un citu ārštata autoru līdzdalība avīzes veidošanā ir vajadzīga?

- Bija patīkami, ka manu darbu novērtēja. Ārštata autors ir interesants un noderīgs palīgs, jo ir tuvāk notikumam vai līdzdalībnieks tam nekā konkrētā preses izdevuma pārstāvis. Tagad jau daudz kas ir aizmirsies, bet savus rakstiņus mēs nodevām rokrakstā, un, ja tas bija steigā uzrakstīts, tad esmu arī gājis uz redakciju un salasījis, lai nepieļautu neprecizitātes. Kad sāku ar jums sadarboties, tad rajona avīze bija galvenais ziņnesis un lasīju rakstus arī par ekonomiku, citiem jautājumiem, ko rakstīja ārštata autori. Bieži sabiedrībā dzirdēju frāzi: “Tas bija laikrakstā rakstīts!”

- Vai sadarbībā ar preses izdevumu nācies piedzīvot arī kādu ne visai patīkamu atgadījumu?

- Informācija par sportu prasa ļoti lielu precizitāti. Būšu godīgs – ar jūsu laikrakstu nekādu kuriozu nav atgadījies. Tomēr ar citiem ir nācies skaidroties, kad mana sniegtā informācija ir sagrozīta un līdz ar to atklāj pavisam citu ainu rezultātu vērtējumā, nekā tas nav bijis.

- Vai tu pats esi bijis ieinteresēts sniegt regulāri informāciju laikrakstam vai tevi uz to ir mudinājuši žurnālisti? Ko nozīmē šī sadarbība?

- Ir notikumi, par kuriem noteikti ir jāraksta preses pārstāvim, jo es varu būt subjektīvs par tām sacensībām, kuras organizēju un vadu. Tāpēc jau arī par agrākajām kolhozu spartakiādēm, rajona pašvaldību sporta spēlēm, rajona čempionātiem ir rakstījuši tieši žurnālisti. Lielos sporta pasākumos arī nav iespējams abus pienākumus savienot. Tādos gadījumos esmu centies, lai ar sacensību protokoliem pēc iespējas ātrāk iepazītos cilvēki, kas par šo notikumu rakstīs. Ja informācija par sporta pasākumu laikrakstā parādās pēc nedēļas, tad tā jau ir vēsture nevis jauna ziņa.

- Tu esi no tiem ilggadīgajiem ārštata autoriem, kurš ne tikai rakstījis pats, bet sniedzis arī informāciju, par kuriem notikumiem žurnālisti varētu sagatavot plašākus stāstus.

- Domāju, ka tas ir viens no sadarbības aspektiem. Dzīve ne tikai sportā ir ļoti dinamiska un, ja mēs gribam par sevi lasīt, tad šī informācija ir jāsniedz regulāri. Īpaši tas attiecas uz sacensībām, kurās startē vai kurām gatavojas mūsu augstās klases sportisti. Piemēram, motosportiste Samanta Josta dodas uz Nīderlandi. Biatlonists Andrejs Rastorgujevs atgriezīsies no otrās sniegotās nometnes… Daudziem lasītājiem tas interesē, un mēs ar viņiem lepojamies.

- Tu esi viens no nedaudzajiem ārštata autoriem, kas laikraksta lappuses ir papildinājis arī ar vizuālo informāciju. Fotografēšana ir tava darba nepieciešamība vai vaļasprieks?

- Es to esmu darījis, ja laikraksta redakcija man to uzticējusi darīt, un, ja šī uzticība nemazināsies, darīšu arī turpmāk. Sporta notikumu atspoguļošanā vizuālajai informācijai ir daudz nozīmīgāka slodze nekā drukātajam tekstam. Nereti sporta līdzjutēji saka, ka, apskatot foto uzņēmumu, viņš jūtas tā, it kā pats būtu bijis tajās sacensībās. Taču, ja es esmu šo sacensību rīkotājs, tad fotografēšana man ir papildu darbs un atbildība. Tāpēc godīgāk būtu, ja to dara preses fotogrāfi.

- Kāda nozīme vispār ir ārštata autoriem avīzes veidošanā?

- Viņi nāk ar nestandarta redzējumu. Es katra reportiera rokrakstu pazīstu. Taču no ārštata autoriem vēlētos, lai ir vairāk pozitīvu materiālu nekā negāciju. Dzīve taču nesastāv tikai no negācijām. Ir jātiecas uz labo, mēs darām labas lietas un par tām jāstāsta biežāk. Arī pats es gribu pozitīvo un savās informācijas to cenšos paust.

- Paldies par sarunu!

Daina Siņeļņikova