“Malienas Ziņas” – daļa no Alūksnes vēstures

Jau apmēram 15 gadus laikrakstā “Malienas Ziņas” lasāmas publikācijas ar Gunāra Ozoliņa vārdu. Daļa no tām ir literāri darbi, kuriem iedvesma smelta Alūksnes ielās, bet citās atspoguļoti notikumi, kas saistīti ar Alūksnes puses radošajām personībām – tādām, kāds ir Gunārs pats.

“Skolēni tā nevar rakstīt,” Gunārs Ozoliņš atsauc atmiņā pirmo atsauksmi jeb, pareizāk sakot, piezīmi par literāro darbu, kas uzskatāms par aizsākumu viņa radošajai darbībai.

Tas noticis 1955. gadā, kad skolā uzdots rakstīt sacerējumu par brīvu tēmu. “Ko darīju es? Paņēmu jaunu burtnīcu un pierakstīju pilnu – arī uz vāka aizmugurē. Paiet dažas dienas, izsniedz darbus, bet man atzīme nav ielikta. Vienīgi piezīme no skolotāja puses: “Skolēni tā nevar rakstīt.”,” viņš stāsta. Tā, līdz pat šai dienai, G. Ozoliņš nezina atbildi, kāpēc atzīme netika ielikta. Toties joprojām atceras darba nosaukumu “Rīga naktī”, kurā ļāvies fantāzijas lidojumam par pilsētu, kurā tobrīd nemaz nebija bijis.

Pēc šī notikuma sekojis vairāku gadu desmitu ilgs klusums. Deviņdesmitajos gados G. Ozoliņš strādāja Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejā, kur viens no pienākumiem bija rakstīšana. Tad arī radusies iecere uzrakstīt kādu stāstu no pagātnes, aprakstot Alūksni un cilvēkus, kādus tos atceras no bērnu dienām. Par pirmā stāsta galveno varoni izvēlēts vecs vīrs, kas iepazīts, kad G. Ozoliņš dzīvojis Miera ielas rajonā. Ejot makšķerēt, viņš ievērojis vīru, kurš, ņemot ārā no ezera murdus, sarunājies ar zivīm. “Piemēram, tāda epizode. Viņš izvelk ārā lielu murdu un tur pašā astē redzama milzīga zivs. Viņš to zivi palaida vaļā, sakot: “Man tevi kauns ņemt.”, jo tā zivs bija veca un sirma. Tā viņš visu laiku ar tām zivīm runāja,” atceras G. Ozoliņš.

Stāsts “Zivju vīrs” kļuva par pirmo publikāciju laikrakstā “Malienas Ziņas”, aizsākot ilggadēju sadarbību. Arī turpmākajos darbos aprakstītas epizodes no jaunības gadiem. Citos savukārt kā skolas gados ļāvies fantāzijas lidojumam. “Parasti es rakstu tikai divos gadījumos – kad man ir ļoti labi vai kad ir ļoti slikti. Kad viss ir normāli, parasti nerakstu. Mani neietekmē pilnmēness, bet bieži idejas rodas naktīs. Ne vienmēr tādos gadījumos gribas celties augšā. Nodomāju, ka gan jau no rīta uzrakstīšu, bet, kad pieceļos, visu esmu aizmirsis. Tad sev nosolos sākt rakstīt pa naktīm, bet kaut kā nesanāk,” viņš dalās radošajos brīžos. Patīkamu pārsteigumu sagādājusi piedalīšanās Cēsu kultūras biedrības “Harmonija” rīkotajā īso stāstu konkursā, kur no vairākiem desmitiem literātu iegūta 2. vieta.

Patīkami dzirdēt atsauksmes esot arī uz ielas. “Piemēram, satiku uz ielas kundzi, kas atklāja, ka izgriežot no laikraksta un ieliekot atsevišķā mapē visas manas publikācijas. Vēlāk to pašu atzina vēl kāda kundze. Tas nozīmē, ka vismaz diviem cilvēkiem patīk mani darbi. Ja patiktu pieciem, būtu pavisam labi,” smejas G. Ozoliņš. Pirms publicēšanas laikrakstā viņš gan nevienam darbus lasīt nedod. Vienīgi sievai, lai tā pārbauda gramatikas kļūdas. “Sievai iedodu obligāti, bet pārējie lai lasa avīzē. Kāpēc? Tāpēc, ka ir sajūta, kad tad zudīs darba svaigums un pirmreizīgums. Piemēram, ja neesmu ticis uz kino vai teātra pirmizrādi, neeju vispār, jo pārņem sajūta, ka viņa jau ir izskatīta,” viņš atklāj.

Taujāts par laikrakstu “Malienas Ziņas”, izrādās, ka daudz stāstu G. Ozoliņš varētu uzrakstīt par redakcijas cilvēkiem. Lai arī publicēties šeit sācis pirms apmēram 15 gadiem, neformāli ar redakcijā strādājošajiem bijis pazīstams kopš sešdesmitajiem gadiem. “Ar ko man asociējas “Malienas Ziņas”? Ar spilgtām un interesantām personībām,” G. Ozoliņš kavējas atmiņās. Arī viesmīlību, jo redakcija kļuvusi par vietu, kur vienmēr patīkami iegriezties un parunāties. Tam par piemēru tiek minēts gadījums ar uzņēmuma valdes priekšsēdētāju Aivitu Lizdiku. “Toreiz vēl strādāju patērētāju biedrībā. Ārā ziema, sals, bet mums sabojājusies apkure. Kājas tā salst, ka nezini, kur likties. Sāku domāt – kur aiziet sasildīties? Protams, ka uz redakciju! Un tā arī bija. Atnācu, Aivita pacienāja mani ar tēju, parunājāmies kādu brītiņu par interesantām lietām, cik nu viņa darba dunā varēja atļauties atvēlēt man laiku, un devos prom,” stāsta G. Ozoliņš.

Arī šobrīd “iemītā taciņa” uz redakciju netiek aizmirsta, šad tad iegriežoties vai vienkārši piedomājot par redakcijas darbiniekiem, ejot garām “Malienas Ziņu” atrašanās vietai Pils ielā 27 un pametot skatienu augšup. Nākamā gada jubilejā G. Ozoliņš vēl ražīgu darbu, veiksmi un izturību. “Laikraksts tik cieši saaudzis ar Alūksnes vēsturi, ka pat iedomāties to nespēju bez “Malienas Ziņām”. Tas būtu gluži tāpat, kā Alūksne paliktu bez ezera,” viņš smejas.

Ilze Bogdanova