Ķēķa stāsti

Brigita Skaistkalne

Vispirms – mīļš paldies tām daudzajām lasītājām, kuras teikušas atzinīgus vārdus par “Ķēķa stāstiem”. Prieks, ka ierosinājumi bijuši jums noderīgi.

Šie ir tikai mani “izmēģinājumi” un vērojumi virtuvē, jo pat pēc vienas receptes gatavotais divām saimniecēm būs atšķirīgs. Tas ir atkarīgs gan no izejvielām, ko izmantojam, to kvalitātes (ne vienmēr varam zināt, kas tajā sviestā vai krējumā ir “iekšā”), gan arī – no mīlestības pret to, ko darām. Centīšos arī turpmāk sestdienās par kaut ko garšīgu mūsu
laikrakstā pastāstīt.

Biju izlasījusi par to žurnālā un nupat pagatavoju

ābolu ievārījumu ar apelsīnu.

Ņēmu 3 kilogramus mūsu pašu ‘Rudens svītroto’ un vienu lielu apelsīnu. Nomizoju un sagriezu ābolus gabaliņos. Katlā tiem klāt pierīvēju apelsīna miziņu un sasmalcinātu pašu apelsīnu. Piebēru tējkaroti kanēļa, pieliku kilogramu cukura un liku vārīties uz nelielas uguns, lai āboli izšķīst, līdz gatavībai. Tad tikai jālej burkās un jāaizvāko. Rezultātā – stingrs, marmelādei līdzīgs ievārījums dzintara krāsā. Silts bija labs, daudz interesantāks nekā “zapte parastā”, kā garšo atdzisis, nezinu, jo pāri palika tikai karotes tiesa, garšošanai uzreiz, pārējais viss satilpa burciņās…

Ābolus gatavoju arī pēc receptes, kas nākusi no Maskavas apgabala. Nosaukums skaists –

“Vasaras smarža”.

Vajadzīgi āboli un sīrupam – uz vienu kilogramu ābolu: 300 gramu cukura un 0,5 glāzes ūdens. Nomazgāju ābolus, nomizoju, izgriezu sēklotni, sagriezu katru ābolu astoņās daļās, katru vēl šķērsām un liku tos katlā. Pārbēru ar cukuru, pielēju ūdeni, visu uzvārīju. Jāvārot piecas minūtes, tad var likt tīrās burkās, aizvākot, apgriezt burkas ar vāciņiem uz leju, sasegt, līdz atdziest.

Internetā izlasīju interesantu recepti

ābolu pīrāgam.

Saņēmos to izcept.
Sarīvēju 200 gramu ķirbja (varot tā vietā ņemt burkānus) un vienu ābolu. No 4 olām atdalīju dzeltenumus, tos saputoju ar 50 gramiem cukura, klāt 100 gramu sviesta, kā arī sarīvētos ķirbjus ar ābolu. Sajaucu 100 gramu miltu ar 0,5 tējkarotēm cepamā pulvera, iejaucu paciņu – man bija 80 gramu – kokosriekstu skaidiņu (to vietā varot ņemt 100 gramu samaltu mandeļu vai riekstu). 4 olbaltumus saputoju ar 50 gramiem cukura un iecilāju mīklā. Lēju to ietaukotā veidnē ar tukšu vidu un noņemamām malām.
Virsū – plānās šķēlītēs sagriezts puskilograms ābolu. Cepu uzkarsētā cepeškrāsnī 180 grādos apmēram 50 minūtes. Izņemtu pārsmērēju ar nesen vārīto kabaču un citronu džemu ar ingveru (var ņemt arī, piemēram, aprikožu vai kādu citu). Atdzisušu var pārkaisīt ar pūdercukuru. Šis pīrāgs labi garšo pilnībā atdzisis.
Manā gadījumā nebija veiksmīga cepamās veidnes izvēle: lai kā tika ietaukota, padomju laika “bleķim” tomēr piecepās klāt un bija grūtības ar noņemšanu, jo gāzt “uz mutes” negribējās, lai āboli nepaliek apakšā. Labāka būtu bijusi jauno laiku, ar nepiedegošu pārklājumu.

Tā kā cepeškrāsns jau bija uzkarsusi, radās ideja pie viena panašķēties ar

ceptiem āboliem.

Pannu izklāju ar foliju, liku tajā ābolus, kam izdobta serde, un piepildīju tos ar maisījumu, kas pagatavots no rozīnēm, riekstiem, cukura un kanēļa. Varot pievienot marmelādi, bet man bija žāvēto augļu un riekstu maisījums “Trax”, kura sastāvā bija arī žāvēti ķirši. Ābolus pārliku ar sviesta piciņām un cepu cepeškrāsnī apmēram 20 minūtes. Tos var ēst tāpat, var – ar saldējumu vai, piemēram, vaniļas mērci.

Drēgno laiku pavadošajiem vīrusiem pretī varētu stāties

pikantie burkānu salāti.

Sarīvēju kilogramu burkānu, sasmalcināju vienu sīpolu un vienu ķiploka galviņu. Var piebērt arī sasmalcinātas dilles un pētersīļu zaļumus, ja ir (man bija tikai kaltētie). Receptē
bija ieteikts šim daudzumam pievienot 1 tējkaroti etiķa un 4 ēdamkarotes eļļas, bet, domāju, šeit var variēt. Arī sāli un piparus var pievienot pēc garšas. Visu samaisīju un liku burciņās glabāšanai ledusskapī. Tā kā ir izteikta ķiploka garša, šī iemesla dēļ laikam būs jāēd tikai vakaros…

Pavisam vienkārši un ātri var “uzmeistarot” šādu garšīgu ēdamo gan ikdienas maltītei, gan, ja pacenšas “smuki” noformēt, var celt galdā ciemiņiem, protams, ja siļķes viņi ēd. Tātad –

siļķe ar krējumu.

Šoreiz ledusskapī bija tikai vesela siļķe, bet esmu izmantojusi jau iztīrītās “Viči” Atlantijas siļķu filejas, tās man garšoja vēl labāk, jo tām ir klāt arī garšvielas. Siļķu traukā apakšā izvieto sagrieztas filejas, pāri sīpola gredzentiņus. Var pārkaisīt ar smaržīgiem pipariem. Tad – kārtīgu skābā krējuma kārtu, bet tam visam pa virsu bagātīgi pārlikt tomātu šķēles. Rotāt var ar zaļajiem lociņiem vai dillēm.

No laikraksta “Malienas Ziņas” 03.10.2009.

Brigita Skaistkalne

Šoreiz – atkal par dažiem konservējumiem ziemai, jo ir gan bumbieri un āboli, gan vēl arī kabači, tomāti un citi dārzeņi.

Gāju uz lielveikalu pēc citiem pirkumiem, taču plauktā ieraudzīju veselīgus, palielus kabačus un nolēmu “iegādāties” sev darbu un vēl kaut ko no tiem pagatavot. Meklēju receptes, atradu vairākas, kuras nav izmēģinātas, beidzot izšķīros par

kabaču lečo.

Pamatreceptei būtu nepieciešams:

aptuveni 3 lieli kabači,
2 kilogrami burkānu,
2 kilogrami sīpolu, 2 kilogrami tomātu, 2 – 3 kilogrami sarkanās vai dzeltenās paprikas, kādas 1,5 glāzes eļļas dārzeņu apcepšanai,
0,5 litri tomātu mērces, kādas divas galviņas (nevis daiviņas) ķiploku,
3 – 4 lauru lapas, ēdamkarote graudu piparu, sāls, cukurs un citronskābe beigās pēc garšas.

Tā kā man bija tikai divi kabači, arī pārējos produktus ņēmu divas trešdaļas no paredzētā daudzuma, taču tāpat vēl dabūju iet uz pagrabu pēc lielā katla…
Nomizoju kabačus, sagriezu kubiņos (ja lielas sēklas, tās jāizņem), liku katlā, vāku virsū un sautēju. Papildus ūdeni nevajag, jo kabačiem rodas sula. Apcepu eļļā uz sakņu rīves sarīvētus burkānus, liku tos klāt katlā, apcepu arī gredzentiņos sagrieztus sīpolus un pievienoju katlā. Klāt sagrieztus tomātus.
Kad viss jau pasautējies kādas minūtes 50, liku klāt salmiņos sagrieztu papriku un tomātu mērci (man bija tomātu pasta). Sautēju vēl kādas minūtes 30. Caur ķiploku spiedi iespiedu ķiplokus, piemalu četru piparu maisījumu. Sāli, cukuru un citronskābi pievienoju pēc vajadzības, bēru un garšoju. Ja vēlas stiprāku sautējumu, var
likt vairāk. Jāmaisa tas viss regulāri, lai nepiedeg. Karstu sapildīju burciņās un aizvākoju. Iznākums – vairāk nekā četri litri šo salātu. Mazliet palika pāri, bija ļoti garšīgi, būtu jāgatavo arī citugad. Varēs ēst gan pie gaļas ēdieniem, ceptiem kartupeļiem, gan likt mērcē vai pie rīsiem.

Tā kā visi bumbieri vēl nebija apēsti, lai tie neaizietu postā, šogad gribējās pagatavot

bumbieru biezeni.

Tos nomazgāju, sagriezu gabaliņos un ļoti mazā ūdens daudzumā sasautēju mīkstus. (Pieliku gan arī dažus ābolus skābumam un… lai vairāk.) Tad izberzu sautējumu caur sietu, lai atbrīvotos no mizām. Būtu bijis jāvāra biezenis kopā ar cukuru attiecībās viens pret vienu vismaz minūtes 30, taču, tā kā mājās vēl bija ievārījuma biezinātājs “Gel fix”, rūpīgi iemaisīju to biezenī, uzvārīju, tad pieliku tikai puskilogramu cukura uz litru masas un mazliet vaniļas cukura.
Nebija ilgi jāvāra – tikai kādas trīs minūtes.
Salēju gatavo ievārījumu burciņās. Otrā dienā bija sastindzis kā marmelāde un galvenais – ļoti garšīgs. Būtu tikai bijis vairāk…

Rudenīgiem tējas vakariem noderīgs našķis ir

biezpiena radziņi ar āboliem.

Vienā vakarā divatā šie 16 pīrādziņi tika notiesāti un atzīti par garšīgiem esam. Padalīšos ar recepti:

200 gramu vājpiena
biezpiena,
100 gramu sviesta, nepilna glāze miltu (apmēram 140 gramu),
pustējkarote cepamā pulvera,
naža gals sāls,
1,5 ēdamkarotes cukura,
kā arī
divi saldskābi āboli,
divas ēdamkarotes cukura,
kanēlis.

Bļodā samīcīju biezpienu ar istabas temperatūrā sasilušu sviestu. Pieliku cukuru, cepamo pulveri un sāli. Tad jāber klāt milti un jāmīca mīkla. Miltu daudzums gan atkarīgs no tā, cik mitrs ir biezpiens, ja sauss, miltu vajag mazliet mazāk, ja mitrs – varbūt pat 150 gramu, tāpēc labāk sākumā iekaisīt nedaudz mazāk. Mīklu mīcīt, līdz tā nelīp pie rokām. Sadalīju to divās bumbās un liku ledusskapī uz vismaz stundu. Tad jānomizo un jāsagriež āboli apmēram centimetru biezās daiviņās, kopā jābūt 16 ābolu daiviņām, tik, cik būs radziņu.
Ābolus pārkaisīju ar cukuru un kanēli, atstāju, lai cukurs nedaudz izšķīst.
Katru mīklas bumbu plāni izveltnēju apaļā ripā un caur centru sagriezu astoņos trijstūros. Platākajā galā liku ābola daiviņu, tad satinu. Radziņus liku uz plāts, kas izklāta ar cepamo papīru. Cepu cepeškrāsnī 180 grādos kādas 25 minūtes. Gatavus pārkaisīju ar pūdercukuru.

No laikraksta “Malienas Ziņas” 29.09.2009.

Brigita Skaistkalne

Kļūst drēgnāks, tāpēc gribas nobaudīt kaut ko siltu un garšīgu. Kartupeļi novākti, arī burkāni jau ēdami. Īstais laiks gatavot kādu sātīgu dārzeņu ēdienu.
Ja vēl “iegadās” klāt gabaliņš gaļas – ņammm!

Šoreiz – par

sautējumu māla podiņā.

Tiesa gan, šis “pasākums” ir diezgan darbietilpīgs un prasa gan laiku sagatavojot, gan pacietību, gaidot, kamēr izsautēsies, taču pūles ir tā vērtas. Pamatrecepti aizguvu žurnālā, kad pirms kāda gada dziedātājs Andris Ērglis iepazīstināja ar šī ēdiena gatavošanas procesu, bet šeit ir daudz variāciju un katrreiz sautējums izdodas citādāks, atkarībā no tā, kādas
sastāvdaļas tiek izmantotas. Esmu to gatavojusi vairākas reizes, arī izmantojamie produkti tikuši variēti, bet šis ēdiens izdodas vienmēr.
Vajadzīga svaiga gaļa, cik nu vēlas, kā arī svarīgi, kāda lieluma podiņā ēdiens tiks sautēts. Man ir kādreiz lielveikalā iegādāts keramikas sautēšanas trauks ar vāku apmēram 24 centimetru diametrā. Ņemu apmēram puskilogramu cauraugušas krūtiņas, taču var arī liesāku, kā labāk garšo. Gaļu sagriež akurātās strēmelītēs, pēc tam kubiņos. Purava balto daļu sagriež ripiņās (kad mājās purava nebija, izmantoju sīpolu, taču puravi ir maigāki). Nomizo un sagriež kubiņos kartupeļus. Notīra un sagriež kubiņos arī burkānus. (Dārzeņu šādam sautējumam nekad nevar būt par daudz.
Ja garšo, var pievienot arī, piemēram, kabačus, papriku, selerijas sakni. Nekas nav jācep vai jāvāra, visi dārzeņi tikai kārtās jāliek podiņā.) Sagriež šķēlēs svaigus tomātus. Sagriež svaigus pētersīļu zaļumus (ziemā man tādu nebija, izlīdzējos ar kaltētajiem, reiz sautējamajā traukā pāri liku arī konservētos tomātus, jo svaigo nebija). Podiņa apakšējā kārtā liek gaļu, tad kartupeļus un burkānus, katru kārtu viegli apkaisot ar sāli un pipariem (ja izmantos buljonu, daudz nevajag, arī tam klāt ir sāls), tad atkal gaļu un dārzeņus. Virspusē – tomātu šķēles un sasmalcinātus pētersīļu zaļumus. Podiņā ielej nedaudz ūdens (tā vietā es izmantoju mazliet buljona, taču nedaudz, jo produkti faktiski sautējas savā sulā). Podiņam uzliek vāku, liek cepeškrāsnī un sautē 180 līdz 200 grādu temperatūrā, līdz gaļa un dārzeņi mīksti, tas ir, vismaz stundu. Ja vēlas, gatavu var ēst ar skābu krējumu, var ar grauzdiņiem, bet var tāpat.
Ja pagatavots vairāk un paliek pāri, arī uzsildīts šis sautējums ir tikpat garšīgs.

Ir ābolu laiks, tāpēc – vēl kāds vienkāršs gardums, kur var tos izmantot. Arī šis ir sacepums no “sausās” mīklas, tikai mazliet atšķirīgs no iepriekšējos “Ķēķa stāstos” aprakstītā bulgāru pīrāga. Mājās katrai saimniecei noteikti ir gan cukurs, gan milti, gan manna. Akcijās var lētāk “nomedīt” arī kādu sviesta paciņu. Tātad –

ābolu sacepums jeb “krīzes” ābolkūka:

1 glāze mannas,
1 glāze cukura,
1 glāze miltu,
1,5 tējkarotes cepamā pulvera,
aptuveni 100 gramu sviesta,
6 lieli āboli,
nedaudz sviesta un kartupeļu cietes formas ieziešanai.

Mannu, cukuru, miltus un cepamo pulveri samaisa kopā. Ābolus nomizo un sagriež šķēlītēs. Ņem apaļu vai kantainu cepamo trauku, ietauko to un apber ar kartupeļu cieti. Trauka
apakšā kārto ābolus, kurus apber ar sauso mīklas maisījumu, pārliek ar sviesta piciņām, atkal ābolus un sauso maisījumu pārmaiņus vairākās kārtās, pa vidu katrā kārtā pārliekot sviesta piciņas. Augšu noklāj ar sviesta piciņām un pārkaisa ar kanēli. Liek cepeškrāsnī un 175 – 180 grādu temperatūrā cep gatavu – apmēram 50 minūtes.

Ja mājās vēl saglabājies kāds ievārījums no iepriekšējiem gadiem, var izcept

ievārījuma kēksu.

Droši vien vai katrai saimniecei krājumā ir šī recepte. Ja nu gadījumā nav, – atgādināšu. Nesen es atkal izcepu šo saldo maizīti. Tātad:

1 glāze ievārījuma
(var būt arī ierūdzis; man patīk, ja ir ar veselām ogām, piemēram, upenēm vai mellenēm),
1 tējkarote sodas,
2 olas,
½ glāze cukura,
1 glāze krējuma (man labāk patīk krējums, var liet arī kefīru vai kefīru uz pusi ar krējumu),
2,5 glāzes miltu,
2 ēdamkarotes eļļas.

Liek bļodā ievārījumu un pieber tējkaroti sodas (bez kaudzes), ļauj, lai soda izreaģē kādas minūtes. Tad klāt olas, krējumu, miltus, eļļu, cukuru un visu kārtīgi samaisa. Ja vēlas, var pievienot arī krietnu sauju rozīņu – būs tikai garšīgāk. Lej mīklu formā un cep cepeškrāsnī 200 grādos kādas minūtes 30. Gatavību pārbauda ar kociņu, ja mīkla nelīp pie tā, – gatavs. Izceptu var pārkaisīt ar pūdercukuru. Atkarībā no kēksa biezuma, var vēl pārgriezt un iesmērēt kādu biezu ievārījumu.

Reizēm tā gribas kaut ko vakaros “pagrauzt”, skatoties televīzijas pārraidi vai filmu. Tā kā mājās bija gan margarīns, gan majonēze, izmēģināju

majonēzes cepumiņu

recepti:

200 gramu majonēzes,
200 gramu margarīna “Eve”,
1 glāze cukura,
1 ola,
naža gals sodas,
apmēram 3 glāzes miltu.

Mīkstu margarīnu saputo ar cukuru, pieliek olu, majonēzi, sodu, iesijā miltus un sajauc mīklu. Labāk ņemt margarīnu bez sāls un majonēzi – maigāku. Sagatavoto mīklu uz pāris stundām liek ledusskapī. Tad mīklu uz cepamās plāts liek ar karotīti vai izgriež caur gaļasmašīnai pievienojamo formiņu un veido cepumiņus. Var apkaisīt ar sezama sēkliņām, ir tikai garšīgāk.
Cep mērenā karstumā apmēram 15 – 20 minūtes.

No laikraksta “Malienas Ziņas” 19.09.2009.

Brigita Skaistkalne

Tā kā man patīk virtuvē eksperimentētun izmēģināt dažādas receptes un jau pirms kāda laika internetā, gan arī nupat žurnālā atradu divus līdzīgus ieteikumus netradicionālai kabaču izlietošanai, izvārīju

kabaču ievārījumu jeb džemu.

Lai iegūtu receptē minēto vienu kilogramu cukurgrauda lielumā sagrieztu kabaču, to jāņem vairāk, jo jārēķinās, ka mizas un sēklas nebūs izmantojamas. Man bija
divi palieli. Bija mājās arī kilograms ievārījuma cukura ar jau pievienotu pektīnu. Ja liek parasto cukuru, džems nebūs tik stingrs.
Vēl šai porcijai vajadzīgi divi lieli citroni un viena vidēja (apmēram 50 gramu) svaiga ingvera sakne. Citroniem norīvē miziņu un izspiež sulu. Notīra un uz smalkas rīves sarīvē ingvera sakni. Sagrieztos kabačus ieber katlā, pielej kādas karotes citrona sulas un uz vidējas uguns apmaisot sautē, kamēr gabaliņi caurspīdīgi un mīksti vai arī – masa viendabīga un uzmet burbuli, kā labāk vēlas. Tad pievieno atlikušo citrona sulu, citrona miziņu, ingveru un cukuru. Maisa, kamēr cukurs izšķīst. Vāra apmēram minūtes 15, kamēr gatavs,
pārbauda uz auksta šķīvīša, vai stingst. Lej burciņās un aizvāko. Iznāk apmēram litrs šā džema. Garšai esot jāievelkas, īsti lietojams esot pēc pāris mēnešiem, bet man šķita gana labs jau tūlīt. Var glabāt tumšā, vēsā vietā gadu. Ja vēlas, ievārījumam var kabačiem pievienot arī, piemēram, ābolus vai bumbierus.

Ja vēlas, lai nekas nav jācep vai jāvāra, bet gribas kādu ekskluzīvu kārumu, var izmantot gatavus cepumus “Dāmu pirkstiņi” un pagatavot

tiramisu

pēc šīs kādā izdevumā krievu valodā ieteiktās receptes.
Izmēģināju, garšoja ļoti labi. Jau iepriekš lielveikalā bija nopirkti šie cepumi
ar domu tiramisu nogaršot. Receptē norādīts izmantot 36 gabalus. Uz šo daudzumu vēl vajag 300 gramu siera “Maskarpone”,

5 olas,
170 gramu (3/4 glāzes)
cukura,
250 gramu stipras
melnās kafijas,
3 ēdamkarotes konjaka,
80 gramu rūgtās šokolādes.
(Es gan iesākumā ņēmu 2/3 no visām ieteiktajām izejvielām.)

Pagatavošana prasīs kādas minūtes 25. Vienīgi – uzmanīgi jārīkojas ar olām, jo receptē tās izmantojamas svaigas. Es tās vienmēr nomazgāju zem tekoša ūdens, kā arī rokas, lai gan pēdējā laikā par salmonellām nekas nav dzirdēts. Atdala olu dzeltenumus no baltumiem. Dzeltenumus rūpīgi ar mikseri saputo ar cukuru. Dzeltenumu masā iejauc sieru “Maskarpone”.
Stingrās putās saputo olu baltumus un pievieno siera un olu dzeltenumu masai. Ar koka lāpstiņu akurāti samaisa. Kafijai pielej konjaku (man bija brendijs). Cepumus uz mirklīti apslapina kafijā (ilgi mērcēt nedrīkst, jo cepumi izmirks) un kārto ar cepampapīru izklātā kantainā formā rūpīgi citu pie cita. Virsū liek pusi pagatavotā krēma, izlīdzina. Liek pāri otru kārtu ar kafiju apslacītu cepumu, pāri – atlikušo krēma kārtu. Pārsedz ar pārtikas plēvīti un liek ledusskapī uz 8 – 10 stundām ievilkties. (Nevarēju sagaidīt, “pašņakarējos” iepriekš…)
Pirms pasniegšanas galdā uzrīvē šokolādi. Es pārkaisīju virsu ar kakao pulveri caur smalku sietiņu. Lai labi garšo!

Un nu – kaut kas mazliet “kreftīgāks”, lai viss nav tik salds.

Vistas filejai ar sieru

izdauza kādas pāris vai trīs vistas filejas, liek gabaliņus pannā ar nepiedegošu pārklājumu, virsū kārto sīpolu un svaigu tomātu ripiņas. Sajauc biezā masā rīvētu sieru, olas, majonēzi un garšvielas pēc saviem ieskatiem. To klāj virsū tomātiem un sīpoliem. Karstā cepeškrāsnī cep, līdz gaļa iegūst zeltaini brūnu nokrāsu. Ēd ar sautētiem dārzeņiem. Labi garšo arī atdzisusi.

Esmu gatavojusi arī salātus

“Mēli var norīt”.

Tam nepieciešams: 1 bundža mencu aknu, 6 cieti novārītas olas, 100 gramu zaļo zirnīšu,
2 mazsālīti gurķi, 1 sīpols, 60 gramu zaļo salātu, 1 paprikas pāksts, saišķītis diļļu un saišķītis pētersīļu zaļumu, sāls un melnie pipari pēc garšas, vismaz 5 ēdamkarotes majonēzes.
Sīpolu un papriku sagriež plānos gredzenos, sagriež arī salātu lapas (kad nebija salātu, esmu izmantojusi Ķīnas kāpostu, tad garša mazliet citādāka, lai gan zaļie salāti, pagatavoto glabājot un uzreiz neapēdot, vairs nav kraukšķīgi). Olas, gurķus un aknas sagriež kubiņos. Pievieno zaļos zirnīšus, sāli, piparus, majonēzi, rotā ar zaļumiem. Bija garšīgi un
sātīgi.

No laikraksta “Malienas Ziņas” 05.09.2009.

Turpmāk vēl.