Kolektīvam ir jāzina, kas notiek abos novados

Tā uzskata akciju sabiedrības “Latvijas autoceļu uzturētājs” Alūksnes ceļu rajona Alūksnes nodaļas vadība, tāpēc iestāde ir pastāvīga “Malienas Ziņu” abonente.

Visi pasūtītie preses izdevumi ir pieejami ēkas pirmā stāva vestibilā un pusdienu pārtraukumā vai darba dienas beigās katrs izvēloties, kam pievērst lielāku uzmanību.

Ingrīda Ulmane un Inese Priedniece ir vienas no tām iestādes darbiniecēm, kuras laikrakstu “Malienas Ziņas” lasa jau vairākus gadu desmitus, tāpēc var izteikt gan savu, gan no kolēģiem dzirdēto salīdzinājumu, ko lasa vispirms un ko gaida no vietējā laikraksta gan satura, gan rakstu izkārtojuma ziņā. Viņas pārliecinājušās, ka vairākums iestādes darbinieku vispirms pāršķirsta avīzi, un tādējādi atrodot rakstus, kas piesaista viņu uzmanību. Kurā lappusē tie ievietoti, īpaši svarīgi neesot. Protams, vispirms tiek meklēti tie, kas stāstītu par pašu iestādi vai tās cilvēkiem. Pēdējā gada laikā šie stāsti nav atrasti. Taču, kā atklāj abas lasītājas, visas publikācijas no vietējā laikraksta par ceļinieku darba atspoguļojumu ir sakopo-tas vienuviet, jo ir svarīgi, kā tiek novērtēts vai ieraudzīts viņu darbs.

Ne mazāk svarīga ir informācija par to, kā saimnieko citur, kāda sadarbība izvēršas mūsu novadu uzņēmējiem ar kaimiņu valstīm. Tieši presē atraduši informāciju, ka pāri robežai Igaunijā darbu sāks jaunais karjers. Visi ar ieinteresētību tvēruši informāciju par to, kuri cilvēki izvirzīti “Sudraba zīles” apbalvošanai, kādi uzņēmumi un zemnieku saimniecības saņems novada domes Atzinības valsts svētkos. Alūksnes ceļinieki labprāt lasot stāstus par cilvēkiem. Ingrīda Ulmane un Inese Priedniece cer, ka nākamajā gadā biežāk varēs lasīt par lauku ļaudīm, par to, kā viņu dzīve un darbs ir atkarīgs no vietējās pārvaldes rosības. Alūksnes un Apes novados tomēr lauksaimnieciskā ražošana ir noteicošā tautsaimniecības nozare.

Ingrīda Ulmane labprātāk lasot ceļojumu piezīmes, viņu piesaistot jauno literātu darbi “Ezerlāsē” un cer, ka šīs lappuses nākamajā gadā arī saglabās savu pastāvīgo vietu. Dzejas rindas allaž esot atradušas pielietojumu, tālās zemes varot iepazīt arī caur šiem stāstiem. Ja novadā notikušas makšķerēšanas sacensības, tad publikāciju par tām noteikti neatstājot bez uzmanības, tāpat kā sporta lapas ziņas. Kā jau saimniece, viņa nekad bez ievērības neatstājot arī “Ķēķa stāstus”. Taču vienlaicīgi pieļauj, ka pēdējo vizuālais noformējums nākotnē varētu mainīties, bet tas esot pašu literāro darbinieku ziņā. Tematiski tie dodot savu pienesumu avīzes saturam.

Abas lasītājas uzskata, ka afiša ir “laba lieta”, jo sniedz daudzpusīgu informāciju par kultūras un sporta notikumiem novadā, kas rosina, kurus būtu lietderīgi apmeklēt. Reizēm šī īsā informācija uzrunājot pat iedarbīgāk nekā paplašinātā anotācija.

Savukārt Inese Priedniece secina, ka laikraksta veidotāji ir domājuši par dažādu vecumu lasītāju interesēm un gaumi, neraugoties uz to, ka reizēm tās ir mainīgas. Savulaik viņa ar interesi, kamēr bērni mācījušies skolā, ar nepacietību gaidījusi pielikumu “Skola pie Jāņkalniņa”. Tagad interese pievērsta citāda satura publikācijām, piemēram, par kinologu darbu un suņu sacensībām, par dzīvnieku aizsardzību… Viņai svarīgāk esot tas, lai katrā laikraksta numurā atrastu vairākas publikācijas, kas piesaista viņas uzmanību. Tāpēc Inese Priedniece novēl ikvienam radošajam darbiniekam atrast īpašāko atslēdziņu uz ikviena lasītāja sirdi.

Daina Siņeļņikova