Soli tuvāk malēniešiem

Dace Plaude

“Dzīvs malēnietis tagad ar uguni gaišā dienas laikā jāmeklē. Nē, nē, nav jau visi uz Apukalnu pārcēlušies! “Dzīvs” nozīmē “īsts, pavisam pilnīgs”. Saka taču: “Tā ir dzīva patiesība” vai “Sastāstīja dzīvus melus”. Tātad dzīvs, īsts malēnietis būtu tāds, kurš piedzimis, izaudzis mūspusē, tepat mūžu dzīvojis, savā mājā un ar kaimiņiem runādams skaidri malēniski. Vai tādu vairs varētu atrast?” tā nupat izdotās grāmatas “No Apukalna veroties. Alūksnes puses malēnieši senāk un tagad” ievadā raksta novadniece Māra Svīre.

Un tālāk pati arī atbild uz šo jautājumu, ka par spīti laiku maiņām un kariem, augstām skolām un iespējām, kas malēniešus berzušas un malušas un pasaulē aizvilinājušas, malēnieša raugs mūsos ir palicis un ja ne pēc lauztās intonācijas, tad pēc rakstura malēnieti var sazīmēt, lai kur satiktu.

Pēdējās desmitgadēs malēnieši un viņu valoda piedzīvojušas gluži vai renesansi. Daces Markus un Jēkaba Raipuļa grāmata “Radošie malēnieši un viņu valoda”, kas ir kultūrvēsturisks apkopojums par Ziemera un citiem pagastiem, pie Jaunlaicenes muižas muzeja izveidotā Malēniešu valodas skola, divi Vispasaules malēniešu svētki, nule izdotā grāmata “No Apukalna veroties. Alūksnes puses malēnieši senāk un tagad” un Latvijas Televīzijas raidījums “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku”, kura viena sērija tapa Alūksnes pusē ir atgādinājums – mēs, malēnieši, joprojām esam un ar to lepojamies!

Vislielākais prieks par to, ka mūsu vidū ir cilvēki un ģimenes, kurās joprojām runā malēniski. Pati esmu uzaugusi Alūksnē un mūsu mājās šīs mēles pratēju nebija. Tādēļ ar baltu skaudību klausos, kā dažreiz malēniski sarunājas mana draudzene un viņas mamma, kura uzaugusi Bejas pusē. Tas izklausās tik smeķīgi! No vairākiem vecajiem malēniešiem esmu dzirdējusi, ka viņiem, atnākot uz skolu, malēniski runāt neesot ļauts, bet tas bijis jādara “pēc grāmatas”… Varbūt tādēļ arī uz vairākiem gadu desmitiem pārtrūka saikne ar dzīvo šīs puses valodu…

Tagad tā atkal godā celta. Protams, iedzīvināt to mākslīgi mūsu ikdienā nav iespējams un arī nevajag, taču prieks ir par ikvienu, kurš vēlas runāt malēniešu mēlē. Skaidrs, ka šajā ziņā neiztikt bez domu apmaiņas, kurš malēniski runā pareizi un kurš – nepareizi. Tā bija arī II Vispasaules malēniešu svētkos. Taču ir skaidrs, ka valoda ir niansēm bagāta un mūsu novada robežās tā katrā vietā skan citādāk. Rīt Māriņkalnā sāksies Malēniešu valodas nometne un tas būs vēl viens solis pretim gan pašu malēniešu, gan viņu rakstura un valodas iepazīšanai.

Komentēt

Spam protection by WP Captcha-Free

Lasītākie raksti Jaunākie komentāri "MZ" Afiša
  • Redakcija: Vai Jums derētu arī elektroniskā versija jeb gribas avīzi drukātā...

  • Guna Roze: Labdien! Paldies liels "Malienas ziņām" par publikāciju! :) Un ...

  • ooo: Smiekli nāca par ciparu kādu cēla to ŪĶI.......

  • Kolis: Beidzot!!!!...

  • Ziema: Bravo! Es domāju - savākt tik daudz šādus vārdus! Bet - jā, tā i...

  • Māris: Rakstā minētas telpu temperatūras ir visai interesantas, kaut vai...

No 3. oktobra Bejas novadpētniecības centrā simtgades devums Latvijai – audīsim rakstainu jostu, aicināti visi ieaust savu josliņu.

No 15. oktobra Mārkalnes tautas namā Mālupes rokdarbu pulciņa “Annele” darbu izstāde.

16. oktobrī 14.00 Zeltiņu bibliotēkā lekcija un diskusija par vidi – atkritumiem un to šķirošanu, kā samazināt aiz sevis atstāto ekoloģisko pēdu un dzīvot videi draudzīgāk. Pieredzē un zināšanās dalīsies Agate un Sigita Mūrnieces un Anita Maksima. Pieteikšanās Zeltiņu bibliotēkā.

Lasīt tālāk »