Kur pazudusi ticība vienotībai?

Ilze Bogdanova

Šonedēļ visā Latvijā notika Baltijas ceļa gadadienai veltīti atceres pasākumi, pieminot 1989. gada 23. augustā notikušo akciju, kad apmēram divi miljoni Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas – iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot 600 kilometrus garu dzīvo ķēdi, kas savienoja visu trīs valstu galvaspilsētas. Šis ir viens no retajiem nesenās vēstures notikumiem, kas raisa pozitīvas atmiņas saistībā ar cilvēku parādīto gara spēku un vienotību.

Tiesa, runājoties ar pašiem Baltijas ceļa dalībniekiem, ne reizi vien pausta nostāja, ka ar tagadējo pieredzi diez vai parakstītos vēlreiz ko tādu atkārtot. Pārāk liela ir vilšanās sajūta, ko radījuši turpmākie notikumi – Latvijas tālākā attīstība, kas neattaisnoja uz valsts neatkarību liktās cerības. Ja šo cilvēku skepsi vēl var saprast, tad pārsteidz jaunās paaudzes nostāja, kas vairs netic tautas vienotības spēkam. Sarunās ar jauniešiem, kas iesaistījās ziedu figūru veidošanā par godu Baltijas ceļa gadskārtai, neviens no viņiem neatbildēja apstiprinoši uz jautājumu, vai sabiedrība šobrīd spētu būt vienota, ja rastos tāda vajadzība. Lai arī mūsdienās daudzkārt izskan viedoklis, ka cilvēki kļuvuši noslēgtāki, savrupāki un vairāk koncentrēti uz savām vajadzībām, viens ir spriest par zaudēto vienotības sajūtu, bet otrs – neticēt, ka tāda maz vispār vairs ir iespējama.

Manuprāt, jauniešu attieksmē der ieklausīties, jo tā veidojas, lielā mērā balstoties uz tuvāko lokā esošo pieaugušo sarunām un rīcību. Šī attieksme ir kā sava veida sabiedrības spogulis. Ja, skatoties no malas uz vecāku paaudžu cilvēkiem, rodas sajūta, ka pieaugušie ir pasīvi pēc savas dabas, nespējīgi vienoties kopējiem mērķiem un vērsti uz pašlabuma gūšanu, tad, acīmredzot, tam ir savs pamats. No otras puses, ir situācijas, kas tomēr pierāda pretējo. Piemēram, pērn rudenī Alūksnes un Apes novadu ļaudis spēja vienoties kopējā protestā, lai iestātos par “Alūksnes slimnīcas” saglabāšanu. Tāpat ir vairāki gadījumi, kad, pateicoties sabiedrībai, tiek īsā laikā savākti nepieciešamie līdzekļi kāda slima cilvēka ārstēšanai. Arī ik gadu Alūksnē topošās ziedu figūras par godu Baltijas ceļa atcerei ir sava veida vienotības apliecinājums.

Acīmredzot, problēma nav vienotības trūkumā, bet gan mērķī, kuru dēļ cilvēki ir gatavi saliedēties, un, protams, apziņā, ka ne vienmēr paveiktais uzskatāms par viena indivīda veikumu, bet gan daudzu cilvēku kopdarbu, bez kuru sadarbības tas nebūtu izdarāms.

Komentēt

Spam protection by WP Captcha-Free

Lasītākie raksti Jaunākie komentāri "MZ" Afiša
  • Šoferis: Sakiet kā ir ar kvalitāti šīgada asfaltam uz Kolberģi? Tur ''pie...

  • Redakcija: Vai Jums derētu arī elektroniskā versija jeb gribas avīzi drukātā...

  • Guna Roze: Labdien! Paldies liels "Malienas ziņām" par publikāciju! :) Un ...

  • ooo: Smiekli nāca par ciparu kādu cēla to ŪĶI.......

  • Kolis: Beidzot!!!!...

  • Ziema: Bravo! Es domāju - savākt tik daudz šādus vārdus! Bet - jā, tā i...

No 5. līdz 30. novembrim Malienas tautas nama foajē Ilmāra Sināta fotogrāfiju izstāde “Mana mīlestība – mana Latvija”.

16. novembrī 18.00 Kolberģa tautas namā “Latvijai – 100” koncerts “Silta, jauka istabiņa”. Ieeja brīva. 21.00 valsts svētku balle kopā ar Zigmāru & Edgaru Krūmiņiem. Balle pie galdiņiem. Ieeja brīva.

16. novembrī 19.00 Alūksnes Kultūras centrā “Latvijai 100” – Alūksnes Kultūras centra tautas mākslas kolektīvu dižkoncerts “Ar mājas sajūtu sirdī”. Ieeja bez maksas.

16. novembrī 19.00 Pededzes tautas namā svētku sarīkojums par godu Latvijas 100. dzimšanas dienai “Te ir mana dzimtene”.

Lasīt tālāk »

Reklāma