Kur pazudusi ticība vienotībai?

Ilze Bogdanova

Šonedēļ visā Latvijā notika Baltijas ceļa gadadienai veltīti atceres pasākumi, pieminot 1989. gada 23. augustā notikušo akciju, kad apmēram divi miljoni Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas – iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot 600 kilometrus garu dzīvo ķēdi, kas savienoja visu trīs valstu galvaspilsētas. Šis ir viens no retajiem nesenās vēstures notikumiem, kas raisa pozitīvas atmiņas saistībā ar cilvēku parādīto gara spēku un vienotību.

Tiesa, runājoties ar pašiem Baltijas ceļa dalībniekiem, ne reizi vien pausta nostāja, ka ar tagadējo pieredzi diez vai parakstītos vēlreiz ko tādu atkārtot. Pārāk liela ir vilšanās sajūta, ko radījuši turpmākie notikumi – Latvijas tālākā attīstība, kas neattaisnoja uz valsts neatkarību liktās cerības. Ja šo cilvēku skepsi vēl var saprast, tad pārsteidz jaunās paaudzes nostāja, kas vairs netic tautas vienotības spēkam. Sarunās ar jauniešiem, kas iesaistījās ziedu figūru veidošanā par godu Baltijas ceļa gadskārtai, neviens no viņiem neatbildēja apstiprinoši uz jautājumu, vai sabiedrība šobrīd spētu būt vienota, ja rastos tāda vajadzība. Lai arī mūsdienās daudzkārt izskan viedoklis, ka cilvēki kļuvuši noslēgtāki, savrupāki un vairāk koncentrēti uz savām vajadzībām, viens ir spriest par zaudēto vienotības sajūtu, bet otrs – neticēt, ka tāda maz vispār vairs ir iespējama.

Manuprāt, jauniešu attieksmē der ieklausīties, jo tā veidojas, lielā mērā balstoties uz tuvāko lokā esošo pieaugušo sarunām un rīcību. Šī attieksme ir kā sava veida sabiedrības spogulis. Ja, skatoties no malas uz vecāku paaudžu cilvēkiem, rodas sajūta, ka pieaugušie ir pasīvi pēc savas dabas, nespējīgi vienoties kopējiem mērķiem un vērsti uz pašlabuma gūšanu, tad, acīmredzot, tam ir savs pamats. No otras puses, ir situācijas, kas tomēr pierāda pretējo. Piemēram, pērn rudenī Alūksnes un Apes novadu ļaudis spēja vienoties kopējā protestā, lai iestātos par “Alūksnes slimnīcas” saglabāšanu. Tāpat ir vairāki gadījumi, kad, pateicoties sabiedrībai, tiek īsā laikā savākti nepieciešamie līdzekļi kāda slima cilvēka ārstēšanai. Arī ik gadu Alūksnē topošās ziedu figūras par godu Baltijas ceļa atcerei ir sava veida vienotības apliecinājums.

Acīmredzot, problēma nav vienotības trūkumā, bet gan mērķī, kuru dēļ cilvēki ir gatavi saliedēties, un, protams, apziņā, ka ne vienmēr paveiktais uzskatāms par viena indivīda veikumu, bet gan daudzu cilvēku kopdarbu, bez kuru sadarbības tas nebūtu izdarāms.

Komentēt

Spam protection by WP Captcha-Free

Lasītākie raksti Jaunākie komentāri "MZ" Afiša
  • Laure: Labdien, Es rakstu, lai informētu jūs, ka piedāvājam personīgos ...

  • Laure: Labdien, Es rakstu, lai informētu jūs, ka mēs piedāvājam person...

  • Redakcija: Nē, nav obligāti abonēt visam gadam, periodu varat izvēlēties, be...

  • gunta: jāpasūta visam gadam uzreiz?...

  • Šoferis: Sakiet kā ir ar kvalitāti šīgada asfaltam uz Kolberģi? Tur ''pie...

  • Redakcija: Vai Jums derētu arī elektroniskā versija jeb gribas avīzi drukātā...

No 6. līdz 21. decembrim Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā izglītojošā programma “Ottes saldie Ziemassvētki” gan pirmsskolas un skolas vecuma bērniem, gan pieaugušajiem.

18. decembrī 12.00 Pededzes tautas namā rokdarbu pamatu apgūšana “Darbnīca dvēselei” – sveču liešanas meistardarbnīca.

19. decembrī 14.00 Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā radošā darbnīca “Mana Ziemassvētku eglīte”.

19. decembrī 15.00 Jaunannas Tautas namā Jaunannas Mūzikas un mākslas pamatskolas audzēkņu koncerts “Kā pamodināt Ziemassvētku vecīti?”.

Lasīt tālāk »

Reklāma