Visvairāk sāp vienaldzība

Dace Plaude

Kopš 2. jūlija visā Latvijā uzzināja par mazo zēnu no Liepājas Ivanu Berladinu. Valsts policija aicināja iesaistīties brīvprātīgos piecgadīgā zēna meklēšanā, kurš iepriekšējā dienā ap pusdeviņiem no rīta izgājis no savas dzīvesvietas. No fotogrāfijas, kas tika publicēta daudzās interneta vietnēs, uz mums raudzījās mazs puisēns ar savam vecumam, šķiet, neraksturīgi nopietnu un vērīgu acu skatienu.

Pēc desmit dienām otrdienas vakarā plašsaziņas līdzekļos izskanēja informācija, ka pazudušais puisēns ir atrasts bez dzīvības pazīmēm meža masīvā brikšņos Grobiņas novada Dubeņos. Šī ziņa satrieca un uzrunāja dziļi personiski. Jo aizvadītajās desmit dienās Ivans bija kļuvis arī par manu dzīves daļu. Sekojot publiskotajai informācijai par jaunumiem pazudušā Ivana lietā, tik ļoti gribējās cerēt, ka zēns atradīsies sveiks un vesels, jo tik daudz labas gribas cilvēku bija iesaistījušies viņa meklēšanā. Diemžēl cerības nepiepildījās, un paliek daudz neatbildētu – kāpēc?

Ivans nav pirmais un nav pēdējais bērns, kas pazudis Latvijā. Tas notiek ik pa laikam, un pazūd ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Taču ne visi pazušanas gadījumi izraisa tik plašu rezonansi. Arī pirms gada Engures novadā pazuda nepilnus divus gadus vecs zēns, taču viņš, arī pateicoties daudzu brīvprātīgo iesaistei, tika atrasts, un tas bija stāsts ar laimīgām beigām. Tomēr stāsts par Ivanu ir pavisam cits.

Visvairāk šajā gadījumā sāp vienaldzība. No vienas puses – vairāki tūkstoši cilvēku devās meklēt mazo Ivanu, taču tajā pašā laikā neviens ne uz ielas, ne veikalā, ne arī autobusā neizrādīja interesi, kāpēc tik mazs puisēns ir viens. Un vēl – bērns visupirms ir vecāku atbildība. Mazais Ivans no savas dzīvesvietas izgāja 1. jūlijā no rīta, bet ģimene par to policijai ziņoja tikai nākamajā dienā. Kā liecina plašsaziņas līdzekļos publiskotā informācija, zēna māte domājusi, ka puisēns ir kopā ar vecmammu, tāpēc tik vēlu ziņojusi par zēna pazušanu.

Notikums ar Ivanu rosina domāt arī par to, cik redzīgi mēs esam pret to, kas notiek ap mums un ar cilvēkiem, kas ikdienā ir mums līdzās. Kādi mēs īsti esam – vienaldzīgi vai atsaucīgi, nevērīgi vai iejūtīgi? Trešdien Liepājā pie mazā Ivana mājas gūla svecītes, bet Karaostas katedrālē notika aizlūgums. Arī Alūksnē, kafejnīcā “Gustiņš” bija iedegta svecīte, kas apsieta ar melnu lentu… Jā, šādi mirkļi saliedē. Un māca kaut domās kļūt labākiem…

Komentēt

Spam protection by WP Captcha-Free

Lasītākie raksti Jaunākie komentāri "MZ" Afiša
  • Redakcija: Vai Jums derētu arī elektroniskā versija jeb gribas avīzi drukātā...

  • Guna Roze: Labdien! Paldies liels "Malienas ziņām" par publikāciju! :) Un ...

  • ooo: Smiekli nāca par ciparu kādu cēla to ŪĶI.......

  • Kolis: Beidzot!!!!...

  • Ziema: Bravo! Es domāju - savākt tik daudz šādus vārdus! Bet - jā, tā i...

  • Māris: Rakstā minētas telpu temperatūras ir visai interesantas, kaut vai...

No 3. oktobra Bejas novadpētniecības centrā simtgades devums Latvijai – audīsim rakstainu jostu, aicināti visi ieaust savu josliņu.

No 15. oktobra Mārkalnes tautas namā Mālupes rokdarbu pulciņa “Annele” darbu izstāde.

16. oktobrī 14.00 Zeltiņu bibliotēkā lekcija un diskusija par vidi – atkritumiem un to šķirošanu, kā samazināt aiz sevis atstāto ekoloģisko pēdu un dzīvot videi draudzīgāk. Pieredzē un zināšanās dalīsies Agate un Sigita Mūrnieces un Anita Maksima. Pieteikšanās Zeltiņu bibliotēkā.

Lasīt tālāk »