Pieaugušo nolaidības cena – bērnu dzīvības

Daina Siņeļņikova

Janvāra pirmajās nedēļās Latvijā dzīvības zaudējuši vairāki mazi bērni. Sabiedrības lielākā daļa pēc katras nelaimes nošausminās, ziņu raidījumus aizsāk ar šo baiso notikumu vēsti, policija, lai noskaidrotu precīzus notikumu apstākļus, strādā pēc Krimināllikuma prasībām. Nav jābūt juristam, lai saprastu, ka viens no šo nelaimju cēloņiem nav neuzmanība, bet vecāku nolaidība. Tāpēc sabiedrībai nāktos zināt, ka tieši Milda ar Jāzepu Dobelē, Dominiks Rēzeknē un Sāra Rīgā (vārdi mainīti) bija tie vecāki, kuru dēļ sabiedrība zaudēja savas kopienas cilvēkus. Zaudēja laikā, kad iedzīvotāju skaits Latvijā strauji samazinās. Un te nevietā būtu aizbildināšanās, ka tā ir personas datu aizsardzība. Tātad šajā aizsegā ir (un nedod dievs, ka vēl var gadīties) bijusi iespēja savu vecāku nolaidību vai bezatbildību slēpt. Citādi to nevaru saprast.

Taču notikušais ir brīdinājums visiem: radiniekiem, kaimiņiem, pašvaldību sociālajiem darbiniekiem. Nav noslēpums, ka ir pārvaldes, kur sociālie darbinieki strādā uz nepilnu slodzi. Cik kvalitatīvi viņš savu darbu spēj padarīt, neņemos spriest, kādu algu saņem, nezinu, bet notiekošais liecina, ka šiem speciālistiem pienāktos tāds atalgojums, lai viņus ieinteresētu to darīt un šiem cilvēkiem nenāktos piepelnīties blakus. Te darbs būtu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai noteikt tādu atlīdzības līmeni, ko nevarētu savā manierē traktēt viena vai otra pašvaldība pēc sava prāta.

Tas laiks, kad laukos kaimiņš par kaimiņu zināja gandrīz visu pāris kilometru lokā ap savu īpašumu, jau ir tāla pagātne. Mēslu, siena, kartupeļu, kulšanas talkas, kad bija lielākās tikšanās, vairs nenotiek. Vēl nesen viens otru satika vietējā pastā, veikalā vai autobusu pieturā. Daudzās apdzīvotās vietās pasta un veikala vairs nav, autobuss caur mazākajām apdzīvotajām vietām cauri izbrauc pāris reizes nedēļā, vairumā uz viensētām, kur vēl mīt kāds, ved tikai iemīta taciņa… Kas tad paliek? Tas ir sociālais darbinieks, kura redzeslokā nāktos būt ne tikai rūpju bērniem un nelabvēlīgām ģimenēm, bet katrai sētai, kurā dzīvo veci ļaudis, cilvēki ar īpašām vajadzībām, vecāki ar bērniem. Ja šāds redzējums būtu, varbūt izpaliktu arī nesenā nelaime Zeltiņos, kad ugunsgrēkā bojā gāja sirmgalve?

Ir valstis Eiropas Savienībā, kur bērnus līdz noteiktam vecumam nedrīkst atstāt vienus bez pieaugušo uzraudzības. Vai mums arī nenāktos ķerties pie tik drastiskām metodēm?

Komentēt

Spam protection by WP Captcha-Free

Lasītākie raksti Jaunākie komentāri "MZ" Afiša
  • Ziema: Atceros Jūsu mammu kā brīnišķīgu,iejūtīgu pedagoģi un skolas dire...

  • Repsis: Pāris gadi būs jagaida....

  • līdzjūtīgais: Cepuri nost,prieks par jaunajiem uzņēmējiem tikai vai cilvēki zin...

  • tautietis: Aizmirsa akcentēt, ka to darīja pirms vēlēšanām, lai varētu teikt...

  • Lilija: Kaut arī bilde ir pasena, tomēr tas ir īpašs skatījums uz bērnu s...

  • apenite: Labi vārdi!...

Līdz 16. jūlijam Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā izstāde “Musturdeķu stāsti”.

14. jūlijā 13.00 Zeltiņu tautas namā radošas un praktiskas nodarbības bērniem un jauniešiem “Mazo roku Lielie darbi”.

14. jūlijā no 18.00 Apē Vaidavas krastos pie Raganu klintīm “Nakts Vaidavings 2017”.

14. jūlijā 19.00 Alūksnes Pilssalas estrādē joku luga ar dziesmām “Žūpu Bērtulis”.

Lasīt tālāk »